Svētbrīži

Atgriezties atpakaļ

‘Abdu’l-Bahá ir teicis, ka «lūgšana ir saruna ar Dievu». Kad mēs nododamies lūgšanām, mēs sarunājamies ar Dievu. Muhameds ir teicis, ka lūgšana ir kāpnes, kas savieno debesis ar zemi, kāpnes, pa kurām var nokļūt Paradīzē.
Lūgšanas laikā mēs, kas piederam pie vājās un nevarīgās cilvēku cilts, varam vērsties pie Dieva un lūgt Viņa palīdzību. Mums vienmēr jāatceras, ka lūgšana savā visapskaidrotākajā un cēlākajā izpausmē tuvina mūs Dievam un palīdz mums izjust Viņa klātbūtni.
‘Abdu’l-Bahá ir teicis, ka «esamības pasaulē nav nekā svētlaimīgāka par lūgšanu. Cilvēkam ir jādzīvo lūgšanu un pielūgsmes gaisotnē. Visvērtīgākais cilvēka stāvoklis ir lūgšanu un pielūgsmes stāvoklis. Lūgšana ir saruna ar Dievu. Mūsu vislielākais sasniegums un laimes sajūta nav nekas cits kā saruna ar Dievu. Tas rada garīgumu, dziļas domas un debešķīgas izjūtas, liek tiekties mums pēc Debesu Valstības un paasina intelekta uztveres spējas, paceļot to jaunā, augstākā līmenī.»

Lūgšanas ir dvēseles barība. Kad mēs lūdzam Dievu, mēs gūstam garīgu barību. Pateicoties mīlestības saitēm, kas mūs vieno ar dievišķajām pasaulēm, mēs gūstam Dieva svētību. Lūgšana attīsta mūsu spēju izjust prieku par garīgām dāvanām un būt patiesi laimīgiem.
Ceļš uz Dievu ir taisns un šaurs. Neskaitāmi šķēršļi var aizšķērsot to. Kvēli, patiesi un pastāvīgi vēršoties pie Dieva, mēs varam pārvarēt šos šķēršļus un saņemt Viņa vadību. Lūgšana palīdz mums tuvoties Dievam un nezaudēt izpratni par savu īpašo likteni. Lūk, tādēļ mums ir pastāvīgi jānododas lūgšanām, lai caur Dieva mīlestību mūsu dvēseles spētu attīstīties un kļūt stipras un lai mēs varētu ar nešaubīgu ticību iet pa mūžīgās laimes ceļu.
Šim laikmetam Bahá'u'lláh lūgšanu ir noteicis kā likumu un ka, skaitot lūgšanas, mēs apliecinām uzticību Dieva Derībai. Bahá'u'lláh ir mums devis lūgšanas, kas domātas visām mūsu dzīves situācijām, un, ka Viņš piešķīris dažām no tām īpašu spēku. Kad mēs skaitām lūgšanas, mēs pievēršam savas domas Dievam, un veltām savas dziļākās jūtas Viņam.